Alu suns pret kažokzvēru

Posted on Updated on

12Ikvienam medniekam gribas zināt, uz ko ir spējīgs viņa suns. Taču katrs pārliecinās par sava četrkājainā palīga iemaņām un instinktiem pa savam. Kādam svarīgāks ir biedru vērtējums, kāds iztiek ar fragmentāriem novērojumiem (mežā tu ne vienmēr redzi, kur un ko dara suns), bet citi piedalās darba pārbaudēs.

Galvenais jautājums, kas rodas lielai daļai mednieku: kāpēc tas vispār ir vajadzīgs? Tāpat jau suns kaut kā mežā strādā. Latvijas Mednieku kinoloģiskās apvienības (LMKA) nacionālā līmeņa eksperts lauka pārbaudēs, mednieks ar enciklopēdiskām zināšanām un trīsdesmit gadu pieredzi Raimo Jansons kā pirmo argumentu minēja iespēju saprast, ko un kā dara suns. Kā otrā, bet ne mazāk svarīga joma sarunā tika nosaukta šķirņu saglabāšana un attīstība, proti, vaislas darbs. Jo pēc būtības pārošanai un pēcnācēju radīšanai ir piemēroti tikai tie suņi, kas atbilst šķirnes eksterjera standartam un darba īpašību prasībām. Darba diplomi un pieredze reālās medībās ceļ vaislas suņa un tā pēcnācēju vērtību. Pārāk agresīvi, nekontrolējami, patstāvīgi vai, gluži pretēji, pārāk bailīgi, nepārliecināti suņi, bez vajadzīgajiem instinktiem vaislai neder! Pārot tādus nozīmē graut daudzos desmitos vai pat simtos gadu šķirnes veidošanā ieguldīto darbu. LMKS ciltsdarba nolikums nosaka, ka medībām veidotu šķirņu suņi vaislas darbā var piedalīties, tikai iegūstot eksterjera novērtējumus izstādēs un diplomus darba pārbaudēs. Latvijas Kinoloģiskajā federācijā vaislas darba prasības nosaka šķirņu klubi. Diemžēl vairākumam šķirņu darba pārbaudes nav obligātas, lai suņi saņemtu pārošanas atļauju. Latvijā darba pārbaudes tiek rīkotas regulāri un ir iespēja izvēlēties, kur un kādās piedalīties.

Žurnāla Medības pārstāvji piedalījās alu suņu pārbaudēs dabiskajās alās ar savvaļas medījamo zvēru (šoreiz nomedīti divi jenotsuņi), ko Vaiņodes novada Kalnos rīkoja Raimo Jansons. Mežā pie iepriekš nolūkotām alām suns tiek vests pavadā, ļaujot nokārtot dabiskās vajadzības, paostīties, pierast pie vides. Pie alām pēc eksperta norādījuma suni palaiž un mudina meklēt pareizo ieeju. Bailīgs suns, kurš ilgi nelien pazemē, tiek atsaukts no pārbaudījuma. Eksperts, īpašnieks un divi mednieki izvietojas virs alas pa perimetru un seko notiekošajam pēc skaņām. Kad suns atradis zvēru, par ko liecina rejas, tam dažas minūtes ļauj strādāt un izrādīt agresiju, bet pēc tam atrok un vēro notiekošo, noķer zvēru un velk ārā. Sunim ideālā variantā jāsakampj dzīvnieks tikai tad, kad tas atrakts. Pēc tam kad to saķer eksperts, sunim jāatkāpjas. Ja suns neizrāda nekādu interesi par jau nomedītu un beigtu dzīvnieku, tas saņem maksimālo punktu skaitu par paklausību. Ja alās ir vēl kāds dzīvnieks, suni sūta iekšā atkārtoti un vērtē pārbaužu sniegumu kopumā. Pabeidzot pārbaudes, tāpat kā alu zvēru medībās, alas ir jāaizrok, virszemē viss jāsakārto – jāpārsedz uzkalns ar lapām, sniegu. Tas tiek darīts, lai pēc iespējas mazāk pazīmju liecinātu par cilvēka klātbūtni. Paies neilgs laiks, un alās atkal atgriezīsies zvēri.

6 copyPārbaudes rīko un tajās asistē tikai pieredzējuši eksperti un mednieki. Īpaša nozīme ir racējam. Brīdī, kad suns zvēru iestūmis strupceļā un jāsāk atrakšana, ir ļoti svarīgi, lai cilvēks ar lāpstu saprastu, kas un kā darāms. Iespēja, ka zvērs tiek noturēts nevis strupceļā, bet eju sazarojuma vietā, ir ne pārāk liela, bet novērotajās pārbaudēs tieši tā arī notika. Pateicoties pieredzei, Raimo Jansons noteica eju virzienu un operatīvi atraka suni, vienlaikus aizberot atzaru, kur zvērs varētu patverties. Pēcāk viņš Medībām uzsvēra, ka šis moments ir diezgan bīstams. Steidzoties, nepareizi novērtējot situāciju, var ne tikai patraucēt suņa darbu un izgāzt pārbaudes, bet var pārbaužu dalībnieku arī aizrakt vai savainot.

Kāpēc jāpūlas un jāveic alu suņu pārbaudes dabā, medību laikā? Lai kontrolētos, bet ne mākslīgos apstākļos novērtētu suņa instinktus, raksturu un darba spējas. Atšķirība ir ļoti būtiska gan vērtēšanas paņēmienu, gan suņa uzdevumu un darbības ziņā. Arī zvēra pieredzei ir nozīme. Mākslīgajās alās izmanto lapsas, āpšus un jenotsuņus, kas dzīvo nebrīvē, ar laiku tie ir iemācījušies sagaidīt suni, zina pārbaužu norisi un citas nianses. Tas sagroza dabisko kārtību. Suņi, kas regulāri piedalās sacensībās mākslīgajās alās, dabā bieži vien neprot orientēties šaurajās, līkumotajās dabiskajās ejās, apieties ar zvēru. Pārāk ātrs uzbrukums, kāds tiek prasīts mākslīgajās alās, neder dabā, medījot nepieradinātu dzīvnieku.

Darba vērtēšana

Suņa darba vērtēšanas sistēma atšķiras mākslīgajās un dabiskajās alās. Arī vēlamais rezultāts, par kuru dod visaugstāko punktu skaitu vai novērtējumu teicami, ir atkarīgs no alu veida. Mākslīgajās alās, kas tiek veidotas pamatā virszemē un ir gaužām vienkāršas pēc uzbūves (pāris apgriezieni, katls un strupceļš), izmanto pieredzējušus un pie visa pieradušus medījamos dzīvniekus. Alas tiek bieži izmantotas un ir pilnas ar daudzu suņu pēdām. Tās līdzinās lielveikalam! Bieži vien pieredzējuši medību suņi, kas ekselenti strādā dabā, mākslīgo alu pārbaudēs vai sacensībās totāli izgāžas. Tos mulsina citu suņu atstātā smarža, vai arī, saprotot, ka tādā vietā vienkārši nevar būt medījuma, viņi vienkārši neiet iekšā. Ir eksperti, kas uzskata, ka noslēguma posmā mākslīgajās alās ir vēlams, lai suns maksimāli ātri sagrābj zvēru pie rīkles un cieši tur. Šāds tvēriens skaitās vislabākais. Savukārt dabiskajās alās vislielāko novērtējumu izpelnās suns, kurš ātri atrod zvēru, iebīda to strupceļā, rej un notur uz vietas, nevis iekožas tam rīklē. Kāpēc? Jo, satverot medījumu, suns pārstāj riet un tad to nav iespējams atrast un atrakt. Tādēļ nereti sacensību čempioni, nonākot reālās medībās, jau pirmajā alā iet bojā…

Jāsaka, ka pieredzējis suns zina atšķirību starp jenotsuni, lapsu un āpsi un, ja strīpainais ir mājās, var pat atteikties iet iekšā. Tas ir galvenais diskvalifikācijas iemesls. Ja suns pārbaudēs atsakās iet alā vai izmūk ārā un ilgi nav pierunājams strādāt, to noņem no sacensībām.

Pārbaudēs tiek vērtētas trīs galvenās īpašības: niknums, neatlaidība un rejas. Līdztekus sunim jāuzrāda arī paklausība. Nepaklausīgs suns radīs bīstamas situācijas, apdraudēs pats sevi un, iespējams, klātesošos, kā arī var bojāt medījuma kažoku. Diemžēl mednieku sabiedrībā pastāv mīti attiecībā uz suņiem. Ietekmējoties no tiem, saimnieki praktiski neaudzina savus suņus. Raimo Jansons uzsver, ka nedrīkst iegādāties kucēnu, iemest to voljerā, neveltot tam pietiekami daudz laika un uzmanības, un pēcāk gribēt, lai suns strādā, kā pienākas. Vēl jo vairāk, nereti saimnieks nevis atstāj savu kompanjonu novārtā, bet gan māca tam pilnīgi aplamu uzvedību. Mīts par to, ka suns, kas kož un plosa medījumu, kas sargā iegūto zvēru no citiem suņiem, cilvēkiem un pat saimnieka, ir labs, ka šāda ārkārtēja agresivitāte ir noderīga medībās un liecina par izcilajām suņa darba īpašībām, ir pamatā nepareizs. Ideālā variantā sunim ir jāziņo par atrasto medījumu, kamēr kāds mednieks atnāk, bet pēc tam jāzaudē interese par beigto zvēru. Viss. Nedrīkst suni kūdīt. Nedrīkst pamest tam medījumu, lai plosa, un slavēt par tādu nepamatotu un nelietderīgu ārdīšanos, jo šādā veidā tiek bojāta suņa psihe, radīts auglīgs pamats nepaklausībai, agresivitātei un lielām problēmām nākotnē. Nerunājot jau par medījuma bojāšanu, kas sunim šķitīs pilnīgi pareiza rīcība. Saimniekam taču tas rada prieku…

Darba pārbaudēs nepietiekami neatlaidīgam un niknam medību sunim var nepietikt drosmes stāties pretī zvēram, īpaši āpsim, kas atzīts par visbīstamāko no alu zvēriem mūsu zemē.

Savukārt bez spalgas un skaļas balss mednieki nevarēs noteikt suņa atrašanās vietu un cīņas situāciju. Bet, kad zvērs tiek ar riešanu noturēts uz vietas, katrai kavēšanās minūtei ir nozīme. Suns, kas nerej vai atrodot ātri sakampj zvēru, alās var iet bojā. Jāpiebilst, ka labs jagdterjers vai taksis alā ne tikai aprej zvēru, bet arī sit ar pakausi pa alas griestiem, un šie būkšķi ir labi dzirdami virspusē un ļauj precīzi noteikt suņa atrašanās vietu.

Lai mazinātu risku, nereti tiek ieteikts suni sākumā iepazīstināt ar medījamo dzīvnieku mākslīgajās alās. Kādas tās mēdz būt? Kā nu kurš pārbaužu rīkotājs izdomā. Citi veido tuneļus no dēļiem līdz ar zemes virsmas līmeni, kur grīda ir dabiska. Virszemē tiek būvēti ķieģeļu, cauruļu, dēļu tuneļi. Kāds izlīdzas ar slidenu finieri, kas pat pieredzes bagātam sunim izraisa izbrīnu un rada nevēlēšanos iet iekšā, jo ķepas slīd. Raimo Jansons uzskata, ka darba pārbaudes dabiskajās alās ir optimālākais variants arī pirmreizējam pārbaužu dalībniekam.

Saistībā ar alu medībām un pārbaudēm ir arī citi riski. Ja alas ir dziļas vai izraktas smilšainā augsnē, āpsim ir lielas priekšrocības. Dzīvnieks zina savas ejas kā cilvēks savu māju. Pat ja tas iedzīts strupceļā, zinot savus spēkus, strīpainais var sākt rakt. Ja suns seko, pastāv iespēja, ka ala aizgrūs tam aiz muguras, bet no priekšas to aizraks āpsis. Suns nosmaks. Lai mazinātu šāda iznākuma iespēju, smilšainās, dziļās alas atstāj neskartas, bet vajadzības gadījumā suņiem lieto GPS navigatoru ar signālu. Divu un trīs stāvu alās sunim nevar palīdzēt, jo nav skaidrs, kur tas atrodas, un lielākā dziļumā pat nevar dzirdēt, kur tas rej, ja rej. Arī āpša intelekts ir jāņem vērā. Dzīves viedais zvērs māk visādi izdarīties, lai atbrīvotos no suņa tvēriena vai izbēgtu no sekotāja. Āpsis var apmesties uz muguras, izmantojot suņa uzbrukuma enerģiju, ar ķepām atvairīt mednieku un pat pārmest to sev pāri un aizbēgt.

Ar visu rakstu var iepazīties žurnāla Medības 2015.gada marta numurā šeit!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s